Tik neprātīgi maigas...

Kad es
kā negudrs
darbā līdz sešiem sēžu
un domas
visādas galvā man lien
prātoju, ko gan šeit daru
ja gribas man dārzos un birzīs
kas ziedos un smaržās slīkst
un viss, ko varu
- aizverot acis
sapņot par mirkļiem,
kad kaisles ugunij ļaujos
kā zieds pa straumi
kā rīta agrumā, migla kad gaist
es tavāam rokām
jā, tavām rokām ļaujos
kas sargāt un glāstīt prot
tik maigi
tik neprātīgi maigi
atkausēt nāk
manas mūžam stingušas, salušas rokas
ap kaklu kad savas man vij
man nekad neaizbēg no tevis
no tevis, tik sievišķīgi maigas
no tevis, kas mīl
gan mani, gan dzīves alkas...