Atspulgs

Un atkal straume aiznes projām mirkli,
Es īsti nepagūstu sevi saskatīt.
Kā apzināti sašūpoju dzirkstis,
Kas zvaigznēm nobirst ūdens spogulī...

Es it kā aktieris šai uzvedumā,
Kur neiztiek bez smiekliem, asarām.
Vien attēls izplūst vēja draiskošanā,
Un ēnu teātris tad raisās nebaudāms.

Šī biežā māžošanās, maskas greznās,
Kā pats par sevi saprotams tad kļūst.
Vien īsu mirkli rādās skaidra glezna –
Un atkal spogulī mans atspulgs lūzt...

Ja paspēšu – vien acis ieraudzīšu,
Vēl domu drumslas spurainas tur būs...
Līdz viļņu ņirbā atkal pamanīšu,
Ka dzīves straume neapstājas plūst.

Vai aizslīdošā būtību reiz saskatīšu?
Vai nenobīšos, ieraudzījis to?
Vien sakritība, citiem izskaidrošu,
Kas viļņu galotnēs te spoguļo?

Ak, brīnumspoguli, tu bezkaislīgais,
Kas mana esamība uz šīs pasaules?
Ļauj ieskatīties dziļāk, vienaldzīgais,
Un ieraudzīt, ka esmu tevī es...