"Mēmā kaisle"

/dzejolis weltīc manai māmiņai..
..kuraz diemžēl wairz naw =/

- Lūdzu iewērot autortiesības -

**********

Es esmu lietus,
kam drēgnajā rudens vakarā
labpatīkas gauži raudāt
aiz Tava istabas loga,
ļaujot smagajām lietus lāsēm atsisties tajā…

Es esmu pērkons,
kas tālumā,
rēcot un dārdot,
liek nodrebēt Tavam logam…

Es esmu zibens,
kas dusmās plosoties un debesis šķeļot,
lādas par to,
ka Tevis nav…

Es esmu mākonis,
kas tālēs slīd un slīd gar Tavu logu,
dusmās nobriestot tumšs…

Es esmu sniegs,
tik nevainīgi balts,
kas, lēni krītot aiz Tava loga,
pazemojas…

Es esmu mēness,
kas, brīžiem biezu mākoņu segts,
Tavā logā raugoties skumst…

Es esmu zvaigznes,
kas Tavā logā mirgojot
rotaļīgi smej…

Es esmu saule,
kas smaida cerībā, ka istabā,
aiz kuras loga es paudu savas jūtas,
biji Tu…

Varbūt Tu biji tas vecais logs,
kas ik mirkli bija līdzās,
kas norasojot remdēja manas asaras,
kas nodrebot nebijās manu draudu,
kas vējā čīkstot nebaidījās manu dusmu,
kas mierīgi vēroja manu nomāktību,
kas sniegam aplīpot juta manu auksto pieskārienu,
kas uztvēra manas ilgas,
kas klusēja, kamēr smēju un
kas smaidīja man pretī…

Bet Tu biji tikai logs,
kurā es saskatīju savu atspulgu…
Tu esi mēms…
Jo Tu esi tikai logs…

**********