m a z l i e t t r a k a m a z l i e t n o z e l t a

Tu skaties kā smalkās tērcītēs
plūst laiks pār manu seju
un brīnies par bērnišķību
pārāk bieži
tu saki-zūd saikne tev
ar dzīves īstenību

Kā tu nesaproti? Ja tu zinātu
ja tu tikai zinātu kā smaržo
tikko plūkti sapņi vai
kosmosa vējš- kā
brīnišķa dzeja

Tev stāstu-
uz Mēness kad biju
mani aicināja
iedziedāt plati
par mīlu uz Zemes
Vai vari to iedomāties?
Nē nevari patiesībā
tu esi vecs savā sirdī
no bērnības

Tev pēkšņi paliek vēsi
iekursim uguni kamīnā!
jā jā esmu priecīga
un dzersim vīnu
to no aiazaizpagājušās
vasaras- no īstas rasas!
Es uzvilkšu kleitu
no sārta zīda
un tev dejošu gribēsi?
Tu mani noskūpsti
bet es skatos tevī
mirdzošām acīm un
smejos sevī-
tā iemīlēties
ka viss tapis apzeltīts
pat alumīnija karotītes
pat lamināta grīda
gan pie griestiem
plastmasas zvaigznītes
viss viss!