Dzīve kā vitrāžas glezna

Kā stiklu, kas saplīst neskaitāmās lauskās
Es sevi no jauna salieku kopā..
Un katru reizi kā sāpēs kliedzot
Piedzimstu atkal no jauna.

Kad cauri lauskām nakts tumsas spārnos raugos,
manu pasauli melns plīvurs sedz..

Uz rītausmu caur stikla gabaliņu sīku
Es lūkojos kā saule lec un atkal iemirdzas rīts.

Tik trauslās , bezgalīgās sajūtu krāsās
Veidojas mans jūtu kaleidoskops..
Un dzīve krāsaina kā vitrāžas glezna
Manā baznīcas logā.