sārtiem ziediem izgreznotos....

No Taviem tīkliem ja es atbrīvotos,
Ai,Mīļais,tad,gan šķietas,
Tik lēti jaunās cilpās neiedotos.
Es jauna ļāvos Tavu kauju liesmām,
Lai svētlaimi un īstu mieru rastu.
Bez ieročiem es izgāju pret briesmām.
Jo jutu sevī spēku neparastu.
Bet Tu kā nodevējs no sveša krasta,
Man uzkriti uz vietas.
Un kur gan stiprā ir,kas nepadotos?
Un nu Tu mani,savās važās kaltu,
Ņem rokās tam,kurš dzimis man par sāpi.
Tur mani gūstā viņa vara saldā.
Nekad viņš maigam žēlumam nav ļāvies:
Ne klusās nopūtas pie sirds tam kļāvās,
Ne asaras,kas gauži lietās.
Kā viņa sirdij piekļūt - neizprotu.
Par velti lūgšanās es lieku rokas,
Nav prieka dzīvot,nomirt mākas nava,
Ai,Mīļais,kaut jel visspēcība Tava,
Tik gudra visās lietās,
To važās kaltu,rokās dotu.
Ja nē,tad lūdzos kaut Tu vaļā laistu
Šos pinekļus,kas laupa manu brīvi.
Tad manas bēdas beidzot arī gaistu,
Es atkal prastu līksmi cienīt dzīvi,
Pa jaunu uzziedētu košs mans skaistums,
Un velto skumju vietā
Es atkal sārtiem ziediem izgreznotos....