Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
18.
ir valsts, kas sirdi plosa ļauni.
ir dzīve. kuru jādzīvo. ir diena, kas man prasa ēst. un nakts, kas nīkst bez pajumtes. es pats šo valsti senčos cēlu un pats es senčos likto lēmu. kāpēc es tagad apmulsis, kad zvēru bars to apsēdis? kas liedz man zvērus projām dzīt un varu šo vairs neatzīt? vai tas ir senā vergu dvaka, kas ir kā sasmirdusi aka? kurš liedz man aku tīru smelt? kurš liedz man jaunu varu celt? tik paša slinkums, kūtrais gars. tas mums it visiem ļaunais spars. drīz atkal nebūs mums nekā un atkal viss no sākuma? kam gaidīt kamēr pienāks rīts, ja šodien darbs nav padarīts. ir atkal visiem jāiet ielās lai nedomā, ka muļķi lielās. lai šodien redz šo mūsu spēku lai rītdien nelgas paunā grēku. šis šodien ir vien šāviens gaisā kas gaisu skaņu padara. lai ļaunie zin`, ka laiks tiem galā un rīt būs krietna samaksa. par darbiem, kas ar viltu veikti par meliem, kas bez mitas steigti. viss atdarīts jo drīzi tiks. kas labs, tam labums, kas slikts, tam slikts. bet tas ir vien tik jaunā sākums un jaunā diena nenāks drīz. ir viegli padzīt, viegli nojaukt, bet smags ir tas, kas uzceļams. vai tāpēc jāskumst pierei grumbās vai tāpēc sparu projām likt. ir atkal jauna gaisma galā, kas spīdēt mums jel citu rīt.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|