Pievakara deja

Pievakarā, kad saule lēnām rietumos krīt
Mazs, romantisks vējiņš savu deju dejot sāk
Pa koku galotnēm, pa zāles stiebriem
Tas griežas un aizskar maigi tos

Tas pa plašo zemi klejo
Un ikvienu skumjo noglāsta
Un liek tiem atvērt acis
Lai uz burvīgo saulrietu lūkotos

Arī tu sēdi viena kalna pakājē
Pret debesīm plašajām
Un vēro kā zelta kamoliņš aiz kalniem zūd
Lai rīt atkal austu no jauna

Vējš dejoja tavos matos
Ar tavu smaržu spēlējās tas
Tavas lūpas noglāstīja tas
Tavas acis sapņiem aizvēra tas

Un tālāk tas klejo lejup pa kaklu
Zem tava apģērba pakļūst tas
Tik maigi tas pieskārās ik visam
Ko par kaislīgu un uzbudinošu uztver

Un joprojām tik lejup
Gar baudas pilnākajām vietām
Lejup pa kājām slaidajām,
Gar potītēm līdz pirkstgaliem...

Kad tevi tas baudas viļņos ievilcis ir
Tad atstāj vējš tevi uz kādu laiku
Tas kopā ar sauli nozūd aiz kalniem
Lai atkal rītvakar nāktu
Un savu deju no jauna dejot sāktu

sarakstīts 2002. gadā