Eņģeļi un trifeles

Viegliem soļiem pa Mežaparka takām,
Es gāju, domās iegrimis dziļi
Pēkšņi izdzirdēju balsis vārdus sakām:
"Draugs, paver acis augšup mīļi..."

Un paklausot šīm balsīm svešajām,
Es lūkojos augšup un redzēju es
Spārnus gaišus, piederīgus būtnēm cēlajām,
Kuras rotaļājās priežu lapotnēs

Tās ķircināja mani un nemitīgi slēpās,
Redzot manas pārsteiguma pilnās acis
Tās skumju smaržās un sniegpārslās tērpās,
Par kokiem un sniegu tās izlikās

Es gaidīju un arī sagadīju smaidot,
Tām pie manis lejup nonākot un sakot
"Ko gan es izbrinā vēl gaidot...?
Velc rokās cimdus un sāc nu prātot..."

"Prātot? Par ko gan?" neziņā vaicāju es
"Par to, kāds tavs sniegavīrs izskatīsies."
Tās man sacīja skaidri dodot norādes
"Lūk, pakalns, kur sniega daudz sakrities!"

Un devos es uz pakalnu nelielo,
Lai sniega bumbas kopā saveltu raiti
Līdz sniegavīrs ir gatavs un priekā veros,
Uz būtnēm spārnotām, kuras sniedz man saiti

Es to saņemu ar sniegpārslu klātajiem cimdiem,
Būtnes pacel mani augšup pāri lapotnēm
Pēkšņi jūtu, kā ar svētlaimes pilniem dimdiem:
Mana sirds tiek pildīta ar tūkstoš rozēm

Es attopos pie sena galda sēžam,
Uz kura trauks ar triffelēm deviņām gardām
Redzu,man apkārt spārnotās būtnes smaidām,
Šī vieta ir pildīta ar dievišķām smaržām

"Ēdīsim nu", saka būtne man blakus,
"Šokolāde kusīs, ja to siltumā turēs..."
"Kāpēc esmu šeit", jautāju, raidot satrauktus skatus
Skan atbilde: "Labāk ņem trifeli un liec to mutē..."

"Bet pirms to dari, zini, ka tu,
Šeit esi, jo mēs dzirdam tavas domas.
Tādēļ aicinām tevi uz šo vietu,
Kur netiek spēlētas skaistas lomas.."

Būtnes, viena pēc otras, trifeles apēd,
Pirms tam katra skaļi sakot:
"Par Baltām Debesim, kā no piena,
Par Melnu Zemi, ko ļaudis mīl un ciena,
Par Zaļu Zāli, kurā romantiski slēpties,
Par Saules Stariem, kuros, kā siltās drānās, tērpties,
Par Rīta Kakao, kurā spēku darbiem smelties
Par Pludmales Smiltīm, no kurām smilšu pilīm celties,
Par Kokosriekstiem, kuri smalki trifeles noklāj
Par Mīlestību, kura sirds ostās lai piestāj..."

Arī es lēni muti vaļā veru
Un pie sevis klusībā satraucies ceru
Ka būtnes sasildīs un smaids pletīsies plati
Meitenei mīļajai, kurai blondi, čirkaini mati...


sacerēts 2007 gadā