Pēdējā Liecība

Skrienu pa bruģi slidenu uz ostu,
Ātrumā gājējus grūstu..,bet,
Mans kuģis aties bez manis

Uz kuģa klāja aug palmas slaidas,
Pie tām šūpuļtīkls piesiets,
Tas paliks vientuļš, bez smaguma mana

Paskrienu garām vasarai siltai,
Bet aiz ziemā nolikta akmeņa,
Aizķeros un Dvēsele aizlido no manis

Tā izplūst, sniegapārslām kūstot,
Viņas virzieni tāli un noslēpumā tīti:
Tos neatklāt nevienam bez manis…

Par pavasari pārtapusi ir viņa:
Dvēsele mana, bet tūlīt jau tai virsū uzkrīt
Rudens krāšņā sega – tie nogalē pēdējo no manis

Nav Nekā no manis vairs,
Vienīgi dzejolis šis mistiskais:
Pēdējais manas Dvēseles atoms