kaut kas par akačiem un lediem.

Es laikam tomēr nebūšu pie vainas,
Tam, ka pasaule šodien priecājas.
Un, lai arī kā es sevi mānītu,
Nav jēgas meklēt laimību,
Kaut kur starp kūstošiem lediem,
Un varbūt starp sprāgstošiem pumpuriem.


Es laikam tomēr nezināšu.
Vai ceļu atrast es pratīšu.
Bet tas laikam nav no svara,
Cik gara ir dzīves taka,
Ja laimi tu meklē debesu zilgmē
Un purvāja akaču vēsajā velgmē.


Man tiešām ir vienalga,
Vai šodien āra mirdz salna.
Jo visiem vienalga.
Kur noslīkst dvēsele mana.
Vai aizplūst tā ledāju jūrā,
Vai iegrims akaču vēsajā velgmē.