Idille.

Vēsajam gaisam ieskaujot zemi,
Miglas palagi pļavas klāj.
Griezes balsij atskanot grāvī,
Atbalsij parkā ietrīcot.

Soļi rimti, granti glāsta,
Pēdas, takas virsmu min.
Čirkstot akmentiņiem smalkiem,
Klusējot pa miglu slīgstam.

Miglai gulstot lapu plātnēs,
Zaru lapojumā rasa pil.
Koku siluetiem garām ejot,
Acis atduras pret dūmaku.

Kā krāšņa rota, miglas telpā,
Kā iedvesmojošs interjers,
Tu liec man aizraujošā elpā,
Par labu cilvēku nu kļūt.

Tu mana sieviete, samtainais maigums,
Tavā klātbūtnē, dvēsele dzied.
Laiks kā Antraktīdas ledāji sastingst,
Un Dieva dienā* tas pārvēršas.

Kā krāšņa rota, miglas telpā,
Tu pavasara eliksīrs.
Kā dienas pirmie saules stari,
Tu siltums līdzcilvēkiem - dāvājošs.

Saules stariem sasildot gaisu,
Miglas mežģīnes palēnām irst.
Rimti pa parka takām ejot,
Divas sirdis taktī sit.


* 1000 gadi.