Katrs nopostīts mežs.

vai zini, kādas manī šobrīd ir domas?
man bailes.. bailes izpausties
bailes atrast sevī ko tādu,
kas tik patiess, tik ļoti eksplodējošs
tas triec mani pretī naktij un dienai
triec pretī sniegiem un klajumiem
un es atmodīšos
tavās rokās -
tik kails, atkailināts un tāds,
kādu nav redzējis mani neviens
mazs bērns tavās rokās,
bērns, kas mīlestības gaida
dzīvē tās allaž trūcis..
viens pieskāriens, viens liegs vārds
sašķīst gabalos melīgums un svētums
kā avots es traucos
nezināmajam pretī
vai to var apturēt klintis?
izgrauzīs tajā tas robus un trauksies pret debesīm
dziesma, kas klausīta mātes puncī
vai tā var aizmirsties?
un dzērvju kliedzieni rudeņos debesīs?
uguns noposta mežu, atnesot nākotnei pelnus
no tiem aug rudzi un mēslo , baro tiem saknes..
dzīvē katrs nopostīts mežs nes sevī dzīvību
un zeme dzied.