Kukaiņu asaras

Uz galda glāzē vēros,
pie glābiņa sava es tvēros
Ja visi tevi pamet
draugi kļūst par ienaidniekiem kāriem
Tad saproti, ka draugs
nevar būt cilvēka formas raugs
Tik slaida forma tai,
žēli šovakar raud tik lai!
Es saucu TAVU vārdu,
tu, kas virtuves grīdas šķirbā noslēpies
Burbulī pārvēršas skaļā
cietējas balss klusi skaņā
Tu nenāc, samīdītais prusaks, bet gan ej,
bet glāzes ap mani dej un dej.
Pilnmēness spoži zibina
savas valgās acis
Akacī nozūd mans
dubļainais sapnis
Es neskaitu stundas
un minūtes
Nav vērts
palicis ir tikai nožēlojams
sirdēsts
Saēd manu sirdi
ķirmji sirmi
Muša glāzē
savu āksta deju dej
Gaisu kampjot kāri
pie nāves sliekšņa ātri
Ir man glāzes citas
divas, četras, sešas
Es skaitu savas rētas,
kuras daudzus gadus sētas
Sirds ir pilna
to nosedz melne vilna
pilna sarkana šķidruma
Tas vīns vai asinis
vai vecais, labais apinis?
Sapinies prusaks baltā diegā
savu balto nastu stiepj
Kaimiņiene savu grumbaino
seju viebj
prusaki tai riebj
Ielas klusās, durvis tukšās
gar maniem pirkstiem
zogas prusacienes tuklās
Mūžs tām īss
jo vecajai kaimiņienei
bija tīfs
Asaru peļķē mušas
mērcēja kājas
Kāds tur meklēja
mājas
Savāda romance
atskanēja tukšajos kaktos
Arī glāzes mūžs
bija īss
Plaukstā iekrita man rīss
jeb redīss?
hmm...
Puķes kaltētas sērīgi
uzsāka dziesmu
par jaunību aizgājušo
Tās kustināja lapas
arīdzan ziedlapas
Un skumīgā groteskā
apklusa
Klusi sēcot
aizmigušam tarakānam
Es akli sekoju miega
karavānai...