Reiz mūžzaļā mežā...

Reiz mūžzaļā mežā mēs tauriņi bijām,
Mēs pārtikām tikai no ziediem
Un bija mums bailes no tām maitu lijām,
Kas augušas uz vārdiem viediem;

Reiz mūžzaļā mežā mēs sapņus vien rijām.
Vai, varbūt, mums tā tik’ būs šķitis?
Mēs domājām par visām mūžību mijām,
Par vietām kur liktenis mitis;

Reiz mūžzaļā mežā, ko izcirst nav jēgas,
Jo nedod tas taustāmu brīvi,
Un nav’a tas dziednieks, un nepārnes sērgas,
Tur sapņojām mēs par šo dzīvi;

Reiz mūžzaļā mežā, ko nerotā debess,
Mēs redzējām sevi tik zaļu,
Ka iztikt mēs spējām tur arī bez zemes,
Lai ļautu pat iedomām vaļu;

Reiz mūžzaļā mežā bij’ mūžzaļas saknes
Un bija tur arī tie vārdi,
Kas auguši mūžīgi uz zemes plaknes,
Kam izskanot vienmēr skan dārdi;

Reiz mūžzaļā mežā, kas pilns maldus ceļu,
Kur sapinas viltīgi zari,
Es dzirdēju Tevis dēļ kalnus kā veļu,
Kā seko mums cerību bari;

Reiz mūžzaļā mežā, kur lidojām abi,
Tai mūžzaļā gaiteņu telpā
Mums bija tik skumji un tomēr – tik labi,
Ka mijāmies mēs savām elpām;

Reiz mūžzaļā mežā, ko pametu vakar,
Jo gaidīju iztēles lietu,
Kas līst tikai, kad savas bēdas Tu pakar,
Kad sagaidām saulītes rietu,

Es atgriežos šodien taj’ mūžzaļā prozā,
Kas nebūs nekad vairs tik zaļa,
Jo viss, kas bij’ zaļš, nu pārvēršas rozā
Bet tā tikai mūsējā daļa.