Pasaki man!

Plosies, plosies, Cīnies cīnies
Taviem spēkam nebūs gala,
Tikai visā viena vaina,
Akla palikusi Tava daba.

Caurām naktīm es pie sevis,
Kā lietus lāses glāzē,
Kopā līmēju savas domas,
Par un ap Tevi.

Cik ļoti viss sagriezās...
Ne mikli manas domas par Tevi nemainās...
Tās sliktās cenšas ar zobenu visu apslāpēt,
Tās labās ar kailām rokām pat padoties netaisās...

Plosies plosies, cīnies cīnes,
Tev tik maz ir atlicis,
Esmu tālu jau aizgājis,
Pasteidzies, līdz esmu visu pārpratis.

Caurām naktīm es pie sevis,
Cīnos ar klusumu no Tevis,
Tu nesaki, es domāju,
Jo tā ilgāk, jo Tu man svešāka.

Cik ļoti viss sagriezās...
Ne uz mikli manas domas par Tevi nemainās...
Tās sliktās cenšas ar zobenu visu apslāpēt,
Tās labās ar kailām rokām pat padoties netaisās...

Cīnies jel, cīnies un plosies,
Tu sevi pazaudēsi klusumā,
Starp mums pazudīs skaņa,
Un nedaudz pēcāk, gaisma.
Viss ko Tu vari,
Pateikt stipri un skaļi,
Līdz saules gaisma kritīs,
„Man vajag Tevi!”