...Pārdomas...

Sasēju mezglā savas grūtās dienas.
Sēju es ilgi,lai nepaliek vairs nevienas.
Es nesīšu viņas no sevis,cik tālu vien spēšu,
Jo kā lai vēl savādāk nākotni tagadnē vēršu?

Ja melnas ir domas,melni ir arī darbi.
Ja melni ir skati,vārdi ir melni un skarbi...
Ja pats esi melns,tad ko gan tu līdzās sev gaidi?
Ja gaišumu gribi,negaudies-ej un smaidi!

Ja grūti ir smaidīt,ja esi tu palicis viens,
Kā cukurgrauds tējā,kā zemē izlijis piens,
Man gribas tev sacīt-nav mūžīgi bēdāties vērts!
Aiz tumsas nāk gaisma!Šis brīnišķais mirklis...,tas-svēts!

Un tāpēc tās bēdas nu nesu no mājām tālu,
Uz milzīga zara lielajā ozolā kāru!
Lai vēji tās šūpo!Lai lietutiņš dusmīgi līst!
Lai bēdas pazūd!Lai Laimīte apkārt klīst!

Jo tad taču saulīte rītos šķelmīgi smaidīs,
Zvaigznītes naksniņu priecīgas atnākot gaidīs,
Ābelēm zaros laimīgi āboli briedīs,
Laimīte cilvēkus baltos lakatos ietīs!