”Vēstules Izredzētajam

Pirmā vēstule

Sveiks,
Mans dārgais labais cilvēk,
Vien manas domas Tev līdzās,
Skatiens, jūtas- viss, ko sajūti…

Mana roka Tavā rokā gulst
Un zinu es- patiesību vienīgo-
Es un Tu- nedalāmi uz pasaules…

Domu strāvas aši riņķo-
Te rokas, te sirds:
Tās sirdi silda, dvēseli…

Un lasi tajās, ko vēlos teikt,
Tomēr nepasaku, jo neizteikt
Mīlu vārdos, ko sajūtu…

Tu šodien citu taku ej,
Mana nepavisam nav Tavā ceļā.
Ej un domā, ej un sajūti…

Sajūti patiesības skarbo vārdu,
Sajūti laika nežēlīgo ritējumu
Sajūti manu domu glāstu-

Tev, vienīgajam, manam Izredzētajam,
Manam dārgajam, vistuvākajam cilvēkam
Domās, dvēseļu pieskārienā maigā…

Tev pieder manas dvēseles pieskāriens,
Tev pieder manu domu lidojums
No dienas uz nakti, no nakts uz dienu…

Visbeidzot teikt Tev vēlos-
Par visu mīla stiprāka,
Par visu dvēsele dārgāka...

Otrā vēstule

Sūtu ceriņzaru…
Netici?
…kā vēlies…

Ceriņu smarža tevi sagūsta…
…nu esi iesmaržots…
…jauki…

Ceriņi tā zied un smaržo,
Ka šķiet, tā vienmēr būs,
Kamēr dvēsele zied.

Dvēsele zied, ceriņi smaržo
Tik reāli domu stāstā,
Ka celies tu un dejot sāc
Valsi ceriņoto- Ceriņu valsi.

Trešā vēstule

Manas rindas viļņi skalos
Un aizskalos un labi vien būs,
Vārdi plūdīs pa straumi uz jūru,
Lai mūžībā lūkotos…

Vārdi krasta smiltīs
Var būt mūžīgi,
Bet arī aizskaloti,- to likten’s
Nenosakāms.

Par vietu šo un tā ļaudīm
Es klusēju, jo labāk man tā…
Nevēlos likteni vēlreiz
Izaicināt…

Mana vēstule
Daugavas kreisajā krastā,
Patālu no HES-a,
Neaizskalot to Ķ. virzienā…

Kas mainīs Daugavas tecējumu?

Ceturtā vēstule

Šī vēstule mana pēdējā
Tev, dvēseles radiniek…
Paliec sveiks,- dzīvo, mīli, radi!

Veiksmīti, mans dārgais draugs,
(Bet Tev es nebiju draugs).
Man žēl… no sirds
Es vēlējos-lai draugi mēs būtu!

Man pietrūkst Tavas domas stabilās,
Man pietrūkst Tavas dvēseles gaismas,
Bet, varbūt tās par daudz jau sasmēlos,
Lai pietiktu visam manam mūžam.