Oktobra nopūta

Oktobra nopūta klusa
Rāmi atspiedās
Pret tavu dusošo plecu...

Saguris tā visstiprākais balsts,
Lēni virinot, sirds eņģes čīkst
Vienu un to pašu meldiju...

Smeldze atpazīst vājumu tavu,
Līst nemanāma sirds spraugā
Un sprauslo, ka tur par šauru...

Tik eņģeļa spēks un griba
Klusi atdarīja tālāko sirds kambari
Prieka avota tecējumam...


Tīrs burbuļo prieks,
Sirds eņģes nečīkst vairs,
Tavs augums vijas kairs...

Glāsts kā reibinošs stāsts
Matos vaļā raisās,
Domas krustpunktos saistās...

Oktobra nopūta liega
Apskāva plecus liegi
Ar čukstu vienu- te esmu...

Te esmu, te mūžīgi būšu,
Lai smeldze gaist, nopūta
Uz citu pusi dodas...