Vēl jau par agru, bet ko var zināt...

pienāks tā diena
kad es viena
stāšos Dievs Tēvs
Tavā priekšā
saujā nesīšu
labos darbus
plecā kraušu
nedarbu saiņus

Tavas tiesas
priekšā kad iešu
glaunākās kurpes
kājās siešu
uz lūpām pomādi
krāšņāko triepšu
ancuku šikāko
uz miesām ģērbšu

skaties Dievs Tēvs
cik es krāšņa
dzīves ne pavisam
ne nonievāta
Tevis ielieto
mūža kausu
pa malkam dzēru
dzēru to sausu
bija pat reizes
bija brīži kad reibu

pārsvarā dzīve
pelēkās krāsās
pelēkās drānās
mana ikdiena tērpās

Tevis, Dievs, padomi
reizēm palīdzēja
un tad likās
ka lieliska dzīve
likās, ka dārziņā
spīd tikai saule
tikai tanīs vietās
neiemetās kur kode

visā visumā
nav par ko raudāt
nava arī par ko smiet
tagad vienalga
kādā zārkā
manas miesas gulēt iet
vienalga arī kādām naglām
draugi naglos zārku ciet

tikai viens lūgums
viens tā kā mājiens
neraudiet mani zārkā skatot
labāk pasmaidiet
labāk uzdziediet
glāzītēs pagātni salejiet

dziediet par jūru
par alu saldu
ka dzīve ir īsa
un mūžs ir garš
raudiet par pagātni
glāzēs pildīto
tai uzdzeriet nākotni
sēras aizskalojiet

aizlikšu vārdus
labu labos
Dieva priekšā
tad kad stāšos
izlūgšos Tēvam
kaut vai mirkli
laimes, Jums, mīļie
mani draugi