Sargenģeļa stāsts... ( speciali raxtiju viriešu dzimte)

Aizvērtām acīm mesties no kraujas,
Dziļā un tumšā bezdibenī.
Beidzot sajusties brīvam no raizēm, rūpēm.
Pazaudēt visas atmiņas.
Nē...
Atcerēties kaut ko.
Smaidus, labos vārdus, tos - kam esmu vajadzigs.

Atvērt acis, izlaist spārnus, kas balti kā sniegs,
Lidot augstāk un augstāk.
Saprast, ka ir vērts.
Jo kādu vienmēr vajadzēs pasargāt, jo kādm kāds truks.

Vai tiešām mana sirds man lēmusi, man mirušai un atkal augšām celtai dvēselei,
Sargāt un mīlēt tos, kas reizēm tā sāpina,
Atcerēties, ne tikai smaidus,
Bet arī naidu.

Enģelis...
Vai paties?..
Nē, tikai muļķa mirstigais, kas vēlas citus pasargāt.

Un piedodied, man muļķim mirstigam, kam tikai reizēm ir eņģeļa spārni - ka reizēm man kas neizdodas...