Ēnu lāsts

Ar baltas dienas apskaidrotu prātu,
Ar tīras nakts attīrītu garu,
Ar skaidro asaru lietus izskalotu sirdi,
Ar bēdu miglas atvērtajām acīm.

Kāds sper soli ārā no ēnas,
Tas spers soli tuvak tev.
Viņš, tas būs viņš.
Viņš pieies tev tik tuvu.

Bet viņš nezinās ka:
Ar vienu soli var pienākt tuvāk,
Ar diviem klāt,
Ar trijiem jav aiziet garām...

Viņš spers četrus soļus,
Un ieies atpakaļ ēnā.
Bet tev vajadzēja saķert viņu aiz piedurknes.
Aiz viņa bēdām pielijušās, skumju samērcētās,
Pasaules vējos izārdītās,sniegos nodriskātās piedurknes.

Tev takš’ vajadzēja apturēt viņa ceļu,
Viņa ceļu starp ēnām.
Skrien tagad viņam pakaļ ēnu bezdibenī,
Izbeidz viņa ēnu likteņa,viņa tumsības lāsta ceļu.



[izmantots fragments no M.Freimaņa dzejoļa ``1..2..3`` ]