Krēslas stundās(starp Nakti un Rītu)

Nāk Nakts,
Liegi melnā tērpā ar zvaigžņu izbērtiem spīguļiem.
Kā apmāti dzied vēlie putni,
Tie neprātā metas uz debesu pusi.
Pār zaudētu cerību laukiem,
Pār aizmirstu sapņu siliem,
Kas pilni ar smagām ,
Bet spirdzinošām atmiņu lāsēm.
Ar vienmuļu smaidu uz lūpām
Nakts aiziet tam visam garām.
Un mulsumā apskurbušais Rīts,
Klusi aiz stūra
Ar cīruļu dziesmām un agrīno smaidu no sirds
Uz īsu mirkli satiekas ar nakti.
Tie griežas nu jau agro putnu dziesmas taktīs,
Pēdējā puskrēslā mij vārdus...
Aust saule...
Aizbaida Nakti....
Zvaigžņu spīguļi sabirst zālē kā rasas pērles.
Rīts ar maigā, rokām tās salasa,
Ieliek sev kabatā kā atmiņu,
Kā sirdī iesētu karstas liesmas dzirksteli.
Viņš aizsoļo dungodams krēslas putnu dziesmu.
Viņš domā par Nakts vieglo smīnu,
Par viltīgo skatienu.
Un atkal agrā krēslas stundā viņi abi dejos.
Bet naivais Rīts nezinās,
Ka ik vakaru Nakts dejo ar Vakaru....
Nakts spēlējas...
Tāpēc tai no lūpām nedziest smīns...