Viņa - Lelle

Viņa bija tikai lelle...
Lelle no porcelāna.
Bez sirds, bez jūtām,
Viņai nesāpēja, viņai nesala, viņa neko nejuta.
Bet pār maigo porcelāna vaigu, viņai notecēja viena asara.
Viņa stāvēja uz palodzes,
Uz pašas maliņas pie atvērta loga,
Kur viena vēja brāzma viņu varēja nogāst un sadragāt...
Lelle - tik neaizsargāta.
Bet viņa taču to nejustu...
Lelles nejūt neko.
Vējš sadragāja lelli...
Bet tomēr žēl, jo lelle taču raudāja.
Tagad tikai simtiem lausku guļ uz zemes.
Un stikla asara, kas reiz tecēja pār viņas vaigu, sašķīst...
Viņa bija lelle,
Lelle no procelāna -
Kurai pār vaigu reiz ritēja stikla asara...