Caur klusumu un mieru tu būsi glābts

Dvēselīt, mana baltā, paliec šūpulī,
Šūpulī mierā dusēsi tu,
Pagājību nākotnē sastapsi
Izbrienam baltās čībās.Vien lapas
Rudenīgi miklaslips tām klātu,
Nezūdošā karmas spēka slacītas
Augs lielumā vēlmes tavas
Un šūpuli vairs nesauksi par savu.

Kam mīļā, tev nomāktā pasaulē lūkoties,
Tā nav domāta sirdsskaidriem šodien:
Aizas malā stāvēs vientuļi mēma noklīdusi avs
No baltā aitu bara īpaša spēka izstumta.
Miers un baltums- īslaicīga idille tava,
Šķietamā klusumā gluži nevainīga uzgleznota.
Dvēselīt, mana baltā, paliec šūpulī,
Neaizej pasaulē sevi citādu iepazīt.

Un tomēr, cik ilgi tā dusēsi baltumā,
Cik ilgi eņģeļi sargās tevi vāro klusumā.
Celies, auj silti kājas, dvēselīte neskartā,
Ja nevari šķirties no krekla baltā,
Pavelc zem tā vismaz bruņoto vesti.
Celies un ej, dvēselīt, pasaulē plašajā
Cilvēka mūža nelielo kamolu šķetināt,
Sevi citos un citus sevī lēnām iepazīt.

Kur lai tveros starp ļaudīm šai saulē,
No balta klusuma neskarta nākusi,
Domu par dzīvi tikko apjaust sākusi.
Klusumā visi vienādi bijām,
Bet te- blakus negods un gods klauvē
Tik atklāti pie katra sirdsapziņas durvīm,
Ka gribas kliegt: Dievs, pasarg, šos nelaimīgos,
Viņos sīka dvēselīte ikdienas jūklī sauc.


Pacelties šai ikdienībai pāri sevī spēku jaušu,
Lai satek tikai baltas dienas manā ceļotāja mūžā,
Meklējot vietu, kur apmesties saules mirdzošā gaismā,
Kļūstot par neredzamu putekli dvēseliskā nojautā,
Uzsūkt sevī cilvēkā pārpalikušo uzdrīkstēšanos,
Redzēt debess zilgmi eņģeļu dziesmās slavinām,
Sajust zemes brīvi klusuma krastā atnākam,
Zinot, ka zeme- visas cilvēces dvēseles miesa.

Tik svētīgs miers manī ilgi nav bijis,
Pusnaktīs dvēseles slūžās svētūdens aumaļām lijis.
Un manī ticība tik liela kā Zeme mostas:
Reiz atkal aizlidošu un mūsu pasauli piedošu,
Iz augstās debess spozmes redzēšu baltos nabagus dziedošus,
Bet,ja melnie nabagi nāks savās dziesmās mūs žēlināt,
Caur šķīstītavu vedīšu no jauna tos dziedināt,
Caur baltu gribu pasaule gaišāka kļūs.

Caur mani un tevi jau gadsimtiem cauri skan kliedziens palss,
Ko sadzirdēt Visvarenam arvienu ir ļauts.
Piedod gara trulumu un šodienīgā prāta kūtrumu,
Kad miesiskā jūsma, nudien, pārpārēm dvēselē lien,
Arvienu ciešāk pie kauna staba neredzamiem valgiem sien,
Cik roku kādam pretim stiepju, tik manā rokā šķietams māns,
Teic,Visvarenais, vai nesatrauc tevi šis skumjais stāsts,
Kāpēc cilvēks tik reti dvēseles krastā šurp brien.

( vēl 38 rin