ir straumes un buras..

pārklājas domas
ledus aukstas pār jūru
sasala un sastinga
pār muguru pārmesta lapsas āda
tā nevērīgi, kā izsmejoši
uzmetot skatu
tiem, kas palika krastā
[sadzirdēta, nesaprasta]
kā Kaija
pret vēju, skarbu vēju sejā
jūtot, pakrūtē sāp
sapni -trauslu un maigu
nespējot aizmirst un pamest,
palikt uz vietas
un kliedz, kad krīti
bez dzīvības. Mīlestību kliedz..
ir straumes
un buras, kas mastā
liedz palikt krastā, kad zvaigznes
kā sudraba rasa
mirdz viļņa sirdī un skaustā
neapjaustā tuvums un ilgas
pēc neatrastā, kas dzīvo
ikvienā no mums..