Atzīšanās

Eju pa taku
Un atmiņās slīgstu:
Koks, kur agrāk sēdējām
Un viena otrai noslēpumus atklājām,
Kur dīvainus plānus kalām.
Bet tagad es paeju tam klusi garām.
Sen jau neskan tur mūsu smiekli,
Nezinu, ko tagad domā tu.
Kad pēdējo reizi runājām,
Viena otrai lāstus veltījām.
Pat svētki mūs nevienoja,
Es teiktu – vēl vairāk sanaidoja.
Mani aizmirst centies tu,
Bet laikam nespēji
Jo tik vairāk man uzbruki.
Saki, kādēļ ienīsti tu mani?
Diez vai pati atbildi zini.
Varbūt tā ir skaudība?
Bet par ko?
Ne jau par dzīvi manu,
Ko pati nožēloju.
Tev vienmēr ir veicies,
Par to es apskaužu tevi.
Varbūt vajadzēja pateikt to...