Vecās klavieres

Tās rāmi stāv kaktā un putekļi krājas
Uz vāka, kas reiz bija mirdzošs un spožs,
Starp klusajām stīgām nu pelītei mājas –
Tai beidzot gadījies patvērums drošs.
Tik garas ir stundas, kad atmiņas vērpjas -
Par pirkstiem, kas melnbaltos taustiņus skāra,
Par mūzikas tēliem, kas sapņos tērpās,
Par melodijām, kam pasaules vara...
Tā meitene, kurai šīs klavieres pirka,
Nu Īrijā svešas manieres mācās,
Šeit visi aizņemti sadzīves cirkā,
Tai ikdienā, kurā dzīvot mums nākas.
Nevienam nav laika pie klavierēm pienākt,
Tām putekļus notraukt un atvērt vāku,
Tik asprātim kādam tās gadījies nosaukt
Par nelaikā mirušas arfas zārku...