Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

rudens tumsas stundās

Kad logā satumst dienas blāvās gaismas,
Pār manu galdu lejup lēni plājas
Divi melnīgsnēji plēvju spārni.

Pāris tumšu, smagu spārnu
Pārklāj galvu, pārklāj matus, acis, elpot traucē.
Un, šķiet, melns obsidiānakmens ieperinās sirdī –
Spiež.

Pāris sājas lāses, novembrlietus vēlie sāpju bērni,
Spiežas acīs, kuras lēnām tumsā aklas top.
Kaklu aizžņaudz rētas, kļūstu arī mēma.

Tās sāpes, tās rudens sāpes –
Kā indīgas, bālas sēnes cauri miesai dīgst –
Plīst āda, smalki dzeļas cepurītes asās,
Indi dzīslās izplatot un garu mēmu sāpēs darot.



Viedokļi par dzejoli
 Burve77  2007-11-07 13:12 
šausmu šausmas, drausmu drausmas, gaidi ausmu:))
 Bils  2007-11-07 14:23 
neskaties šausmenes!
 Fanta84  2007-11-07 15:08 
par sēnēm interesanti.

Kā indīgas, bālas sēnes cauri miesai dīgst –
Plīst āda,
smalki dzeļas cepurītes asās,
 mistik  2007-11-07 20:53 
Viss ir jauki. Nesaprotu vienu - kādā veidā cilvēki atlicina laiku depresijai. Nē
nu var jau kādreiz - bet katrā gadalaikā pa vienai ir stipri par daudz! Manuprāt!
 planeeta  2007-11-07 22:12 
Jā, pa mello, bet man patīk!:)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?