Negribētā, nenoturētā

Man nebija acis.
Ne ausis bija, ne lūpas.
Neausa rīts.
Ne padzerties varēju, ne smieties.

Manas akas bija sausas,
Tumšs, kluss mans nodegušais rožu dārzs.

Un tur nāci tu-
Droši kāpi pār mūriem, pār dzeloņstieplēm un drātīm.

Pastiepi rokas un teici:
- Nāc.

Bet es taču nedzirdēju.
Es aizgriezos, tālāk ravēju nātres.

Tu paraudāji dienu, divas. Varbūt ilgāk.
Lūdzi vēlreiz. Bet es- kurla arvien.

No jauna stādīji dārzu, jaunu aku raki.
Stādīji daiļāko ziedu.
Vienu, tikai vienu.

Bet man bija vienalga. Jo ne redzēju, ne dzirdēju es.
Pagriezos un lēnām miru.


Un nomira zieds.
Ne dienu, ne nakti es nezinu- viss viens.
Ardievu, mans zieds, man dārzs un mans glābēj-
Vienkārši- ardievu.