ledus

bāli sārta sasprēgājusi
jūtīgi uzrauta augšlūpa
meistarīgi iztukšots skatiens izlien no
šaurām līnijām iezīmētu plakstu pažobeles
mānīgi paviršā mezglā sagūstītas
smalkas smaržīgas cirtas atsedz
it kā bezpalīdzīgu skaustu

kakla bedrīte mazliet nodod

atslēgas kauli novērš uzmanību
kā dzīvi iemūrēti spārni
tikmēr alkas ieperinās starp lāpstiņām
un plešas un pleš un plēš nost visas sienas
atrauj durvis
maigas iedvesmojošas delnu locītavas
izstīdz pārlieku kaulainos pirkstos
cieši iekrampējas rokturos un turas
durvis aizplīvo vējā bet rokas turas
izmocīto nagu baltumu tik un tā
neviens neredz zem spožās lakas

tikai trauslais viduklis gandrīz nemanāmi ieliecas
kad ceļgaliem trīsot līdz gurniem līdz vēderam
līdz noslēpumam uzrāpjas
bailes
un visas saites ar mājām
klusi bez sāpēm izstiepjas un
trūkst

tagad viņa ir brīva un nolemta

skaties -
tur skaistas sievietes ar ledus mugurkauliem
kārtojas kāšos
bet ne uz siltajām zemēm