Atmiņu valsis

Vaigam pieglaužas krītoša lapa,
Kā sveikas nesot no sena drauga.
Kādēļ pēkšņi tu ienāc man prātā,
Rudens elpu kad sajūt laukā?
Mums toreiz bija tā savādā vasara,
Senā valša smeldzīgās šūpas...
Šķiroties netika raudātas asaras,
Vien atvadoties satikās lūpas.
Mēs katrs gājām uz savu pusi,
Abiem tikties nav iznācis vairs,
Tikai reizēm, kad vakari klusi,
Atmiņās ieskanas motīvs kairs.
Tomēr labi, ka bija šis valsis,
Jaunība, vasara, dejas prieks -
Reizēm bijušo dienu balsis
Atļauj aizmirst, ka matos krīt sniegs.