Sals

Pie galda milzīga sēž mūžība vispilnīgākā.

Un redz, ka melnais rudens salu mana,

Kur ritmā varenā, kā ugunskuģim nākas,

Vēl bezpalīdzīga skan zemes runāšana.



Ir sīks un mazs tāds spēks un māka,

Ka akmens gaišums vairs nav manāms.

Kā negaiss dārd, ar kuru visums sākas,

Pat saule nomodā, bet akluma ir gana.



Ikvienu nonāvētu pelnos karstu naktī dara.

Sals vienīgais, lai dimensija drūma būtu,

Un saprātīgs kā klusums līdzinātu.



Tik bargi vēji sastingst debess prāta gaismas starā,

Bez elpas zibens dziest un niknam salam

Ar monumentiem melniem zvaigznes pilda prātu.


Un saulei mirstot, bezdibenis dun līdz galam.