miroņa monologs..........

Aizgāju neceļos,
Tagad vairs neceļos,
Pīpēju, dzēru, dūros ar adatu,
Protams tas viss sita pa kabatu,
Nolēmu zagt, cilvēkus krāpt,
Lai varētu atkal uz adatas kāpt,
Pats kanpi vilkos, kājas man ļima,
Labāk pat jutās omīte slima,
Tomēr apstāties nepratu,
Atkal šo to nozagu,
Turpināju durties, pīpēt, dzert,
Beigās visi kruķi sāka mani ķert,
Es muku, aizskrēju,
Tomēr ilgi tā nespēju,
Devas mani mocīja,
Krampji mani kratīja,
Pēdējā bēgšanā aizmukt man neļāva,
Turpat uz vietas ātri vien nošāva,
Uz morgu mani aizvilka,
Zīmīti "narkomāns" pielika.
Tagad guļu mīkstā zārkā,
Ar skaistiem rakstiem, iegravētiem vākā,
Apkārt man sastājušies raudošie ļaudis -
Māte, tēvs, mans bračka - mazais bļauris,
Skatās uz mani ar skumjām acīs,
Drīz mācītājs pēdējos vārdus man sacīs
Un aizvērsies zārka vāks,
Un aprakt tad mani sāks...
Piedodiet, tie, kurus pametu nu,
Lai atgriestos, daudzko es darītu,
Taču esmu nu auksts un sācis jau smirdēt,
Un visu, ko saku, jūs nespējat dzirdēt,
Biju es muļķis, izpostīju sev dzīvi,
Tagad esmu kļuvis par puvušu līķi,
Varu teikt vienu - nepieļaujiet manu kļūdu,
Savādāk trūdēsiet, tāpat kā es tagad trūdu!