[sērās pēc sarkanās zvaigznes]

Tu!
Tu, kas ceļa malā dus,
Tu, kas dārgums senaizmirsts pie tilta vecā,
Tu, kas ceļiniekus sevī uzņem klusi,
Pretī neprasot ne nieka,
Vien klusumu un soļus rāmus,
Darbus nomirušos, savas sienas cienot.
Tu, kas vienmēr biji mēmā, sērā sveicienā mums pretī,
Tu senā, kas sienās mūsu soļus, čukstus, skūpstus glabā,
Sapņos izbradātos, vārdos pateiktos un mezglos sietos.
Tu!
Es galvu skumjās noliecu,
Tev beigu sveicienus un labasdienas sūtu.
Paliec mūsu!