Rīts

viss apkārt kluss,
pat domas mierīgi
vēl galvā dus,
un daba, it kā vēlēdamās
labot kādu kļūdu,
sūta bikli vēju,
pamodināt putnus.

vējš ieslīd ozol` lapās žigli,
tā it kā slēpdamies no kāda,
bet varbūt bīdamies,
ka pamodinās mani,
manas domas.

tas pačubina koka zaļo rotu
un pasniedz guļošajiem putniem roku,
tam piebiedrojās saulstars mazs,
un pēkšņi atskan
rīta trellis jauks.

viss apkārt mostās,
rosās, knosās,
čalas ieskrien snaudušajās domās,
rokas ātri paver visus logus,
plaušas uzsūc rīta spirdzinošās vēsmas

rīts!

...un domas uzsāk jaunas dienas ceļus!