Vieniigi Tu

autors: melnais2 [dzejoļi]

Cik cilvēcīgi
Cik sāpīgi
Cik grūti
Pukst krūtīs sirds

Cik neiespējami
Cik mīļi
Cik nesasniedzami

Kāds bērns atkal raud
Sāpinātā emocionalitāte
Kāds pārāvis galveno stīgu

Sajust laimi, līdzīgi kā pieskārties mūžībai
Aizmirst to neiespējami
Tu un es

Ja tas būtu tikai sapnis
Tu iedevi man spārnus
Ļāvi traukties pretī debess zilgmei
Tad liki apstāties
Un ļāvi krist

Tu paliki tur starp mākoņiem
Es joprojām raugos debesīs
Meklēju tevi

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
kollin	2007-06-21 07:15
Izklausās, ka kaut ko tomēr nožēlo...dzejolis man patika!:)
GedertsPiebriedis	2007-06-21 08:51
Autors atceras kādu epizodi no savu izpletņlēcēju kursu dienām, kad kāda pavirša instruktora dēļ dzejnieks dabūjis laisties brīvā kritienā. Lai arī viss beidzās gandrīz labi, jo citādi mēs nelasītu šīs rindas, emocionāli specīgais pārdzīvojums tomēr ir atstājis pēdas literāta psihē. Uz to norāda arī pats autors, atklājot, ka vēl arvien naidīgi lūkojoties mākoņos cerībā ieraudzīt tur savu pāridarītāju.
Bils	2007-06-21 09:48
piekrītu Ģedertam, šo domu par izpletņlēkšanu īpaši pasvītro dzejnieka rindas: Kāds pārāvis galveno stīgu. paldies autoram par drosmi lēkt un pasniegt šos pārdzīvojumus skatītājiem ( atvainojos lasītājiem).
Bils	2007-06-21 09:49
ui, atvainojos, ne dzejniekam , bet dzejniecei(pastījos bildi).
melnais2	2007-06-22 07:24
Naida gan nav!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!