Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Sāpes.

Saapes atnaaks jau atkal,
Taas riksho man pakal.
Taas liek dariit man to,
Ar ko aizmirstu saapiigo.
Liek izjust man bailes no sevis
Un taa ko liktens man devis.

Liktens ir cuuka, kas nesaprot mani,
Atbildee prieciigi vienmeer skan zvani.

Saapju chuksti manaa ausii skan klusi,
Tu dusi, dzen tos prom un dusi.
Taas saapes ir manas. Nedoshu Tev!
Taupiishu sev. Tik sev...
Neveelos, lai kaadam tik saapiigi dzel,
Neveelos, lai kaadamuz sirds akmenjus vel.
Piedod un neraudi, kaa daru to es,
Jo uznemos es Tavas nelaimes.
Klusee un dusi, es sargaashu Tevi,
sargaashu visus priekus ko man devi.

tas saapes ir jau manas, lai saap man,
Bet atbildee sasodiitie zvani skan...
Viedokļi par dzejoli
 GedertsPiebriedis  2007-06-05 00:40 
Jaunā, bet ražīgā dzejniece, sašutusi par neciešamajām zvanu skaņām, salīdzina
likteni ar kādu tautsaimniecībā vērtīgu mājdzīvnieku, jo nevar lāga saprast, vai
viņas draugs guļ vai vēl neguļ.
 lauvene4  2007-06-05 05:28 
kaut kas interesants tur paspīd...:)
 klusaisMiileetaajs  2007-06-05 09:39 
Akmeņi nierēs un žultspūslī ir vēl trakāk! :))
 kollin  2007-06-05 10:27 
Labs, patika ļoti!:)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?