Māsa

Kādā ikdienas rutīnas pārņemtā vakarā es sēdos pie neta, lai portālos līstu.

Lasīju, skatījos, rakstīju sevi, miegainā mānijā ļāvos, ka vīstu.

Te pēkšņi es dalījos daļās, kā filmās to tēlo.

Man radās māsa, kas kvēlo.

Tā sēdējām abas - es un viņa,

Kas savā psihozē intrigas tina.

Viņas mati bija manā mīļākajā krāsā -

Ķiršu sarkanā, asiņu blāzmā.

Es viņai devu vārdu - Krople,

Jo krūšu apvidū bija tai grope.

"Ko brīnies kā muļķe?", māsa man bļāva,

"Tavs naivums man sirdi izņemt ļāva!"

Tai brīdī es sāku apbrīnot māsu,

Kas nesa sev līdzi naida lāstu...