Tas notika...

Trīc sirds no sāpēm
Itkā dzeļ ar nātrēm.
Rit plaukstās asaras sāļas.
Klau, sirds mana stājas!
Nē, tā tikai liekas
Mans skats ar tavu tiekas.
Es mulstu, jo tu neej tomēr prom,
Bet redzu tevi tuvāk nākam
Tu teici: Es meloju pats sev
Un nespēju vairs melot tev.
Tas viss ir muļķības, ka teicu,
Ka tu nenozīmē neko
Nezinu, kas man melot lika,
Laikam akls biju, neredzēju,
Ka tu esi tā, kas priecē mani,
Kas mīl kā visdārgāko,
Kas būs man klāt, kad grūti klāsies.
Tapēc lūdzu, piedod man!"
Šie vārdi tik jauki skan,
Es nedomāju un apskāvu viņu.
Sirds pārstāja trīcēt,
Asaras kļuva par saldām,
Jo prieka asaras tās bija.