Ar liektu kūkumu debesu jumā

Šķietams pavasari,
ievas palo tik baltas,
asiņodamas nost.

Pret mani tu asini zobus
Mūžīgā, mānīgā mēness gaismā,
Kur kaucu es,
lēnām kļūstu par sfinksu,
niknu un klusu,
Ar liektu kūkumu debesu jumā.
Mēs nesastapāmies, mēs nesapratāmies
Dievu liktā, lādētā stundā.
Kā vāveres ratā griezāmies,
Un pat miegā muguru uzgriezi,
Griezi zobus kā sudraba asmeņus
-Šņik-
nogriezu bizi un paslēpu kastē,
smēlos no geizera ūdeni saujā -
Te mana drosme-
Padzerties.
ir šķietami pavasaris