patverties sapnii...

Gaiss vēl smaržo pēc tavām skumjām,
Kā lielceļš izslāpis saulē,
No zemes paceļas sniegs.
Kaiju bari, un vējā ieķēries paldies.
Pirkstu galos vēl glabājas siltums,
Mežābelē briest klusums rūgts.
Tavā sapnī es patverties nāku,
Ir tik mokoši nomodā būt.
Kaut es lītu pa lāsītei salītu tevī,
Viss no sauszemes padzītais maigums.
Dīvains svaigums, vien mirkli līdz beigām,
Sirdspukstu līnijas mākoņos zūd.
Viss jau beidzies, viss bij tikai šķitums.
Un tu steidzies vēl nezinot kurp.
Es tev varētu piedot, ja zinātu kāpēc
Tu vairs neproti sāpēt un neproti skumt.
Vien atļauj par tevi vēl domāt,
Un nepieskaroties tuvumā būt.
Kaut zinu, mīļais, es tikai maldos,
Jo šis stāsts ir par tevi.
Šis stāsts nav par mums.