[kliedzot]

Es nopūtu sveces,
neziņā izgāju tumsā,
Kur lielceļu lokos sēdēji tu.
Es apsēdos tuvāk,
ka ugunskura sūrums, ugunskura dūmi
Kož kaklā
[tu jau zini to garšu rudeņos]
Es nezināju ceļu, ceļiniek,
Līdz tapi man dārgāks par mājām,
Par mani pašu, par dzīvi kā tādu.
Es atdevu dvēseli, prātu un miesu,
tavam tavam ugunskuram tuvāk sēdos,
Visu, kas bijis, ēst atdevu liesmām,
Līdz bijām vien mēs-
Bez drēbēm un lietām.
Deniņos vilcieni dun, kāpj dūmi,
Kaklu kā peklē kaltē un gribas
Ko vairāk kā sevi vien dot
Tev,
Gribas ko vairāk kā raudāt-
Kliegt!
Es esmu Tev!