Man bail no krekla.

No pudeles izlīst šķidrs krekls
Kā staigājoša Bībele.
Un tas lielais, no smirdošām oāzēm
Ievelk sevī visas pasaules ubagu sāpes.
Un krekls krāc kā nekopts kaps
Kā krusti līgojas tā murgainie mati.
Man patīk bezkreklainība
Kā plastilīna puķu dobes nirvānā.
Un ubags uz kapa lej asaras
Par to lielo mēslu ko nožņaudza krekls.
Pēc vietējās teorijas es ar savu paaudzi
Esmu neslīkstošs...
Es pārstāvu mēslu paaudzi
Kuru vajā trako krekls trokšņainos zibeņos.
Man kabatā uz bikšu ceļgala
Noslēpts jaunības spožais zibens
Un kreklam bail...
Bet man bail no krekla.