Kāda cilvēka asaras.

Tavā mazajā, ledus aukstajā sirsniņā
Mīt kaut kas sāļš un auksts.
Tās ir tavas lielās asaras,
Kuras klusumā elš un cer.

Tās birst pār taviem rozā vaigiem,
Pār tavām ŗūgtajaām dienām,
Pār taviem noslēpumiem,
Pāri tavām lūpām.

Tās māk tikai līt,
Kā rozā lietus no debesīm.
Tās māk arī reizēm pasmaidīt,
Kad ceri to vismazāk sagaidīt!