poēma par sāpēm
pat tad kad cenšos smaidīt
man sāp,no nekā,bet sāp
nav nekā sāpīgāka par sāpēm
kas jāizcieš,negribot,jāpārcieš
tad nelīdz ne smaids ne asaras
tad palīdz tikai...
| Viedokļi par dzejoli |
| forele |
2007-02-19 08:29 |
| ...kas ta????? |
| Neatliekama_Rakete |
2007-02-19 09:58 |
Es teiktu, ka šādos gadījumos palīdz pēriens. Bet tās protams ir manas subjektīvās
domas. Ja es atceros savu bērnību, tad arī, bija dienas, kad saniķojos, gulēju gultā
un domāju, kurš mani nīst un nievā - vecāki, skolasbiedri, meitenes, zēni - neviens
mani nemīl, nevienam es neesmu vajadzīgs. Ah, kā gribētos nomirt, ah ah ah. Bet tad
despotiskie vecāki, neskatoties uz salauzto sirdi, mani aiztrieca katorgā, kuras
laikā pēc intensīva fiziska darba man sagribējās ēstu un uz vakara pusi es jau jutos
mazliet atspirdzis no fatālās sajūtas rīta pusē. |
| forele |
2007-02-19 10:01 |
| :) |
| GedertsPiebriedis |
2007-02-19 13:35 |
| Vai Paracetamolu mēģināji? |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!