Kamdēļ nāci?

Vai atceries to dienu,
Kad atnāci un aizbaidīji skumju ēnu?
Vai tad nāci tik ar domu vienu,
Vai arī nepateikto vārdu nastu nesi līdz?

Ēna apskāvusī jūtas,
Sarāvās no smaida tava,
Trīcēdama gramstījās ap stūriem,
Drebēja un, nedzen mani, lūdzās!

Vai tavā nācienā bij’ nodoms kāds?
Vai atnāci un viss, bez vārdiem,
Padižojies ēnu kāvējs
Skumjas patrieci un tagad varons’?!

Vai izsaiņoji līdzi nesto vārdu nastu,
Paskatījies skumju acīs,
Iededzi tais mīlestības liesmas,
Nodziedāji vientulībai atvad’ dziesmas?

Ak, varonīgais glābējs mans,
Ko tagad, mīļāks tomēr miesai krekliņš savs?
Atkal skumju vēji skraida pakšos,
Ēnas apskauj, ietin domas melnos autos.

Bet tas jau nav vairs saviļņojošs,
Tu biji, mēģināji, varonību tēlojošs!
Ko vairs, neko, pie savām ēnām palikšu,
Vairs netraucēšu tevi, aizmirst likšu…

Man nav ko lūgt, kam piedošanu prasīt,
Par ko, mīļum’, vai vērts ir kādam stāstīt?
Nevienam nelūgšos jo nav manī vainas,
Nākdams piemirsās, ka līdzi vārdu sainis!