neskaidrošu.

tajā pašā vietā,kura nepiederējam ne man, ne tev.
nevienam nevienā laika,
tad kad karaļi retūzas vilka nost,lai tikt pie sievām,
tad kad dzimumzīmes zīmēja kārpu lielumā,
tik tāpēc,lai par kazu ballē ierunā,
un ta ka ierunā,ta jau ieminās par ģīmīti un tā tālāk,
blā blā blā,sirds sitas straujāk. un atkal retūzas nost.
lūk,tajā pašā vieta,pat pirms 300gadiem,nekas nepiederēja.

cik sirdis te lūza,
bet ne mana,jo akmeni tik viegli nesasitīsi,
un pirms tu atradīsi manu sirdi,tu 10reizes apmaldīsies,un no bailēm apčurāsies.
jo tur ir padaudz melnu kaktu,
kā šaurā ielā bez lukturiem, kā amerikas getto,
tik ar šaušulīgākiem upuriem.

esmu pārāk netīra,lai būtu balts,
es atrodos turpat kur jūs, un tas nepieder ne man,ne jums.
tas pieder tam kas dzīvo...
nu,nedaudz augstāk par mums.

pirms tu ieminies par mani,
atceries katru Dieva bausli,un iegaumē,
kad lode lido pierē,vai kad nazis bakstās nierē.
tad nav jēgas ne censties,ne lūgt.
nav jēgas raudāt par romantisko kīno,vai atcerēties par,par ko tu kādreiz gribēji kļūt.