Aukstais skaistums

autors: grim2 [dzejoļi]

Tikai tavās acīs mans aukstums atkūst,
Kā vēla pavasara sniegavīrs es kūstu blakus tev,
Es negribu tik ātri izkust, aizplūst...
Es gribu sevi atkal sasaldēt un uzdāvināt tev.

Kā sākumā ar tevi vīnu dzert, bet nesakarst un neatmaigt,
Kā sākumā ar tevi jumtā augšā kāpt un skatīt zemi lejā,
Kā sākumā ar tevi dvēsles skaitīt kapos,
Kā sākumā AR TEVI, MŪŽAM BŪT!

Es gribu laiku/telpu sadragāt un iemīt zemē,
Es esmu nemirstīgs, bet kādēļ atkal mirstu?
Ak, nē es mirstu citiem citu acīs/prātos,
Es izkūstu un aizplūstu un kļūstu dubļu peļķē!

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
Neatliekama_Rakete	2006-12-29 23:19
Visnotaļ tiešs, neuzrunājošs monologs manā skatījumā. Pārāk tāds kantains piedevām.
mistik	2006-12-30 01:18
Man nepatīk tā runāšana par miršanu. Jaunā gada priekšvakarā tak pastāv arī citas izklaides...
MENDIJA	2006-12-30 07:03
Brr...maigāk vajag, maigāk!Pēdējais pantiņš ir labs.
klusaisMiileetaajs	2006-12-30 09:02
Piekrītu mistik! :))
GedertsPiebriedis	2006-12-30 12:28
Dzejolis par diviem ūdens agregātstāvokļiem.
tavssargs	2006-12-30 17:26
Mirsti, nodevēj!
Dzhastina	2006-12-30 21:49
Mūžīgs nav nekas, arī mīlestība ne.
Bekars	2007-01-01 11:14
Vai sniegavīrs???
beerninjsh	2007-01-02 21:26
Sniegavīri ir feini.
Lichade	2007-01-02 21:56
Dzhastina, ir! IR! Mūžīgs kaut kas.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!