desmit ļautiņu

Šodien pasakainas dzīres
Slima cilvēka fantāzijās.
Sapulcējušies ļautiņi desmit,
Tiem visiem kas darāms šeit ir.

Vieta ir skaista un tāla,
Bet mazliet baisa.
Tas piederas pie lietas.
Tā telpa nav liela,
Logu nav un durvju ar.
Ir tikai maza iela.
Tā sagrieztām vēnām rotāta.
Vienā stūrī sāpju orķestris spēlē,
Uz sarautām nervu stīgām,
Dziesmiņu jautru
Par dvēselēm no stikla.

Visi desmit ļautiņi
Griežas dejās skarbās,
Smaida un smejas
Balsīs skaļās.

Un ik pa brīdim iestājas pauze;
Orķestris nomaina stīgas.
Ļautiņi glaimo tai brīdī viens otram,
Izsakot komplimentus par tērpiem.

-Tev šodien skaista kleita!
-Jā,no salauztām siržu skrandām uzšuvu.
Bet pati kur ņēmi savu mākslas darbu?
-Nu,mazliet asaru un sāpju,
Mīlestību ar naidu krustoju.
Un nedaudz vientulības elementu.
Tā lūk!
-Tiešām perfekti.

Tad orķestris piesaka pēdējo dziesmu.
"Nāve manās acīs laimi nes".
Dziesma ir lēna,baudāma.
Visi metas apskāvienos un skūpstos.

Pēcāk desmit ļautiņi
Laimīgi,laimīgi izklīst...
Slima cilvēka smadzenēs iestajas miers.